Dažreiz pietiek vienkārši pateikt: “Piedod”
Ir vārdi, kurus izrunāt ir daudz grūtāk, nekā sākumā šķiet. Ne tāpēc, ka mēs nezinātu to nozīmi. Bet tāpēc, ka aiz tiem dažkārt slēpjas mūsu pašlepnums, lepnums un nevēlēšanās atzīt savu kļūdu.
Viens no šādiem vārdiem ir “piedod”.
Šķiet, kas gan tur sarežģīts? Tikai viens vārds. Taču reizēm cilvēkam ir vieglāk vairākas dienas klusēt, izdomāt desmitiem attaisnojumu vai izlikties, ka nekas nav noticis, nekā vienkārši pieiet un pateikt: “Zini, es kļūdījos. Piedod.”
Kāpēc tas ir tik grūti?
Droši vien tāpēc, ka atzīt savu kļūdu nozīmē uz brīdi nolikt malā savu ego. Pārstāt meklēt attaisnojumus, pierādīt savu taisnību un censties pateikt pēdējo vārdu.
Mēs taču bieži uzvedamies diezgan savādi. Pat saprotot, ka esam pārkāpuši robežu, turpinām uzstāt uz savu. Atceramies, ka arī otrs pateica kaut ko nepatīkamu, ka viņš sāka pirmais, ka mums bija iemesls tā rīkoties. Un, iespējams, tā arī ir.
Bet vai otra cilvēka kļūda automātiski attaisno mūsējo?
Dažreiz strīds jau sen vairs nav par to, kuram ir taisnība. Tas pārvēršas par raksturu sacensību, kurā katrs baidās pirmais spert soli pretī otram. Un, jo ilgāk tas turpinās, jo grūtāk kļūst apstāties.
Sākumā runa varēja būt par pavisam sīkumu. Neveiksmīgi pateiktu frāzi, asu atbildi vai pārpratumu. Bet paiet laiks, un vairs neviens īsti neatceras, ar ko viss sākās. Toties abi lieliski atceras, kurš kuram neuzrakstīja un kurš pirmais nepiezvanīja.
Un te ir vērts uzdot sev vienkāršu jautājumu: kas man šobrīd ir svarīgāks — pierādīt savu taisnību vai saglabāt attiecības?
Protams, tas nenozīmē, ka vienmēr ir jāpiekrīt otram. Nav jāpieņem tas, kam nepiekrīti, un nav jāuzņemas sveša vaina. Taču, ja tu patiešām saproti, ka kļūdījies, kāpēc gan to neatzīt?
Atvainoties nenozīmē zaudēt. Tas nenozīmē atzīt, ka otram vienmēr ir taisnība, bet tev vienmēr nav. Tā ir spēja godīgi paskatīties uz situāciju un uzņemties atbildību par savu rīcības daļu.
Un, iespējams, tas ir daudz vērtīgāk par kārtējo uzvaru strīdā.
Ir vēl kāda svarīga lieta: patiesa atvainošanās nav tikai vārdi, kas pateikti, lai pēc iespējas ātrāk izbeigtu nepatīkamu sarunu.
“Nu, piedod, ja tevi tas aizskāra” skan pavisam citādi nekā “Es saprotu, ka tevi sāpināju. Man tiešām žēl, ka tā notika.”
Pirmajā gadījumā mēs it kā pārliekam atbildību uz otra cilvēka jūtām. Otrajā — atzīstam, ka mūsu vārdi vai rīcība patiešām varēja nodarīt pāri.
Un ne vienmēr pēc vārda “piedod” viss uzreiz kļūst labi. Cilvēkam var būt nepieciešams laiks. Dažreiz ar vienu atvainošanos nepietiek, īpaši tad, ja līdzīgas situācijas atkārtojušās vairākkārt. Uzticību nevar atjaunot ar vienu teikumu — to atgūst ar darbiem.
Taču pirmais solis tik un tā ir kaut kur jāsper.
Tagad paskatīsimies uz situāciju no otras puses.
Ko darīt, ja atvainošanos tā arī nesagaidi? Ja cilvēks neuzskata sevi par vainīgu, nevēlas neko paskaidrot vai vienkārši pazūd no tavas dzīves?
Mēs varam ilgi gaidīt. Atkal un atkal domās izspēlēt sarunas, kas, iespējams, nekad nenotiks, piemeklēt īstos vārdus un iztēloties, kā kādu dienu cilvēks visu sapratīs un atnāks atvainoties.
Dzīve it kā turpinās, bet kāda tās daļa joprojām paliek tajā pašā situācijā.
Ir vēl viens variants — piedot un atlaist to visu savās domās.
Ne tāpēc, ka otra cilvēka rīcība būtu bijusi pareiza. Ne tāpēc, ka tev atkal jāielaiž šis cilvēks savā dzīvē. Un noteikti ne tāpēc, ka aizvainojums obligāti ir jāaizmirst.
Piedot ne vienmēr nozīmē salabt. Tu vari neturēt ļaunu prātu, bet vienlaikus izdarīt secinājumus. Vari novēlēt cilvēkam visu labāko, bet vairs neuzturēt ar viņu attiecības. Vari atstāt durvis aizvērtas, nejūtot vajadzību tās vēl skaļāk aizcirst.
Dažreiz piedošana ir vajadzīga ne tik daudz otram cilvēkam, cik mums pašiem. Lai pārstātu atgriezties pie nepatīkamām atmiņām, tērēt spēkus aizvainojumam un ļautu pagātnei palikt pagātnē.
Un arī tas prasa diezgan lielu iekšējo darbu.
Mēs nevaram piespiest otru cilvēku atzīt savu vainu. Nevaram iemācīt viņam atvainoties, ja viņš pats to nevēlas. Taču mēs varam izvēlēties, kā rīkoties ar savām kļūdām un ko darīt ar to, kas mums ir nodarījis sāpes.
Protams, to visu ir vieglāk uzrakstīt, nekā izdarīt. Īpaši tad, ja jūtas ir aizskartas, ja šķiet, ka piekāpties nozīmē parādīt vājumu, bet pirmais spert soli — nostādīt sevi neērtā situācijā.
Taču varbūt īstais spēks slēpjas tieši pretējā.
Spējā neslēpties aiz lepnuma. Nemeklēt bezgalīgus attaisnojumus. Nebaidīties atzīt, ka arī mēs dažkārt rīkojamies nepareizi.
Un vienlaikus neļaut citu cilvēku kļūdām noteikt mūsu noskaņojumu, attiecības ar apkārtējiem un to, kāda būs mūsu nākamā diena.
Galu galā dzīve taču nav dota mums, lai gadiem ilgi atcerētos vecas sarunas, domās uzvarētu sen beigušos strīdos un gaidītu, kad kāds beidzot atzīs savu kļūdu.
Tā ir dota arī tam, lai mēs priecātos. Satiktos, smietos, ceļotu, izmēģinātu ko jaunu, apskautu tuvos cilvēkus un pamanītu labos mirkļus, kas dažkārt paiet mums garām, kamēr esam aizņemti ar pavisam citām domām.
Tāpēc, ja ir par ko atvainoties, varbūt nevajag to atlikt. Nav jāgaida īpašs brīdis vai jāmeklē ideālie vārdi. Dažreiz pietiek vienkārši būt godīgam.
Bet, ja kāds tā arī nav atvainojies — varbūt ir pienācis laiks pārstāt gaidīt.
Ne visu dzīvē var izlabot. Taču no daudz kā mēs varam pārstāt nest sev līdzi smagumu.
Dažreiz viens vārds var daudz ko mainīt. Bet dažreiz ir jāatrod sevī spēks iztikt bez tā un vienkārši atlaist situāciju.
Abos gadījumos ir vajadzīgs spēks.