Tu sāc saprast savus vecākus nevis vienkārši tāpēc, ka pieaudz
Bērnībā šķiet, ka vecāki zina visu.
Tad pienāk pusaudža gadi, un pēkšņi izrādās, ka viņi vispār neko nesaprot.
Viņi uzdod pārāk daudz jautājumu.
Pārāk daudz uztraucas.
Pārāk bieži saka «nē».
Pārāk daudz strādā.
Un kaut kādu iemeslu dēļ viņi nemaz negrib atstāt tevi mierā.
Pēc tam tu pieaudz.
Aizbrauc no mājām. Sāc strādāt. Tev ir savi rēķini, savas problēmas un savi lēmumi.
Un kādu dienu tu atklāj kaut ko dīvainu.
Tu joprojām nesaproti savus vecākus līdz galam.
Taču sāc saprast, cik grūti viņiem droši vien bija būt taviem vecākiem.
Īpaši to var sajust tad, kad tev pašam piedzimst bērns.
Tu vari pavadīt pusi nakts pie bērna gultiņas, jo mazais cilvēciņš nekādi negrib aizmigt.
No rīta tev jāiet uz darbu.
Tu esi noguris.
Ļoti noguris.
Bet bērnam tas ir vienalga.
Viņam nav svarīgi, cik daudz esi gulējis. Nav svarīgi, cik daudz tev vēl jāpaveic. Nav svarīgi, ka rīt būs grūta diena.
Viņš vienkārši vēlas, lai tu būtu blakus.
Un tu paliec.
Bet no rīta tu paskaties uz viņu un pēkšņi iedomājies:
«Arī mana mamma savulaik negulēja manis dēļ.»
Vai arī:
«Mans tētis droši vien arī uztraucās, kad es kaut kur devos.»
Un dažas senas atmiņas pēkšņi sāk izskatīties citādi.
Tas brauciens, uz kuru tevi nelaida.
Tā saruna, kas piecpadsmit gadu vecumā šķita šausmīgi netaisnīga.
Mammas teiktais:
«Uzvelc jaku.»
Tēta teiktais:
«Piezvani, kad būsi klāt.»
Un tas nebeidzamais jautājums:
«Tu esi paēdis?»
Bērnībā tas reizēm kaitina.
Pieaugušā vecumā dažreiz gribas to dzirdēt vēl vienu reizi.
Ir lietas, kuras bērnam nav iespējams izskaidrot.
Ne jau tāpēc, ka viņš būtu muļķis.
Bet tāpēc, ka dažas sajūtas rodas tikai tad, kad pats nonāc otrā pusē.
Kad vairs nav neviena, kurš atbildētu par tevi.
Kad tagad tev pašam jāatbild par kādu citu.
Kad mazs cilvēciņš skatās uz tevi un pilnīgi patiesi tic, ka tu zini, ko darīt.
Lai gan pats dažreiz tev nav ne jausmas.
Un tad kļūst mazliet smieklīgi atcerēties, cik pārliecināti mēs kādreiz bijām, ka vecāki visu saprot.
Droši vien arī viņi mācījās.
Viņi vienkārši darīja to, ko uzskatīja par pareizu.
Dažreiz kļūdījās.
Dažreiz bija pārāk stingri.
Dažreiz, iespējams, pieļāva ļoti nopietnas kļūdas.
Taču daudzām lietām, kas bērnībā šķita pavisam parastas, pieaugot rodas cita nozīme.
Mēs sākam pamanīt ne tikai vecāku vārdus, bet arī to, kas aiz tiem slēpās.
Nogurums.
Bailes.
Atbildība.
Mīlestība.
Dažreiz — viss vienlaikus.
Un, iespējams, viena no dīvainākajām pieaugšanas lietām ir tieši šī:
Mēs ne vienmēr sākam labāk saprast savus vecākus.
Mēs vienkārši pirmo reizi sākam saprast, ko nozīmē būt viņu vietā.
Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka, pieaugot, kāds vecāku savulaik izdarīts vai pateikts šķiet pēkšņi pavisam citāds?
