Viņš divus gadus gaidīja savu iespēju. Kad tā beidzot pienāca, viņš to gandrīz zaudēja.
Dažreiz tu ļoti ilgi gaidi brīdi, kuram, tavuprāt, vajadzētu mainīt visu.
Bet, kad tas beidzot pienāk, izrādās, ka grūtākais nemaz nav to sagaidīt.
Grūtākais ir nepalaist to garām.
Mohameds sāka interesēties par mūziku jau pusaudža gados.
Tolaik viņam gandrīz nebija ne telefona, ne interneta. Taču kādam viņa paziņam bija DJ pults.
Un viņi sāka visu pamazām apgūt.
Sākumā tā bija vienkārši ziņkārība. Vēlāk tas kļuva par kaut ko tādu, kas viņu patiešām aizrāva.
Viņi varēja stundām ilgi izmēģināt dažādus skaņdarbus, pārejas un iestatījumus. Kaut kas izdevās, kaut kas ne.
Pagāja aptuveni gads.
Pēc tam vēl viens.
Līdz astoņpadsmit gadu vecumam Mohameds jau vēlējās pārvērst savu aizraušanos par darbu.
Viņš sāka meklēt iespējas uzstāties.
Meklēja savā pilsētā, jautāja kaimiņu pilsētās un mēģināja atrast kaut vai kādu iespēju.
Taču nekas neizdevās.
No malas viss varēja šķist vienkārši: ja nesanāca, jāmeklē kaut kas cits.
Taču Mohameds turpināja gaidīt.
Un kādu dienu viņam piezvanīja vīrietis, kurš apkalpoja diskotēku un dažādu pasākumu aprīkojumu.
Piedāvājums nebija gluži tas, par ko Mohameds bija sapņojis.
Tas nebija DJ darbs.
Bija jāpalīdz ar aparatūru: tā jānogādā uz pasākuma vietu, jāuzstāda, jāpārbauda, kaut kas jāsalabo un kaut kas jāpārnes.
Taču Mohameds nodomāja:
Šī ir mana iespēja.
Un piekrita.
Viņš saprata, ka pagaidām vēl nestāvēs pie DJ pults.
Taču tagad viņš vismaz atradās tuvu pasaulei, kurā vēlējās nokļūt.
Pagāja vēl kāds laiks.
Aptuveni divi gadi.
Viņš turpināja strādāt ar aprīkojumu, vērot DJ, apgūt tehniku un gaidīt.
Un tad notika tas, ko viņš visu šo laiku bija gaidījis.
Viens no DJ saņēma piedāvājumu strādāt citur.
Vieta kļuva brīva.
Un priekšnieks nolēma dot iespēju Mohamedam.
Taču bija viens āķis.
Viņš piedāvāja izmēģināt spēkus ne tikai Mohamedam.
Bija vēl viens puisis, kuram priekšnieks uzticējās vairāk.
Mohamedam tas bija sāpīgs trieciens.
Divi gadi, strādājot šīs nozares tuvumā.
Divi gadi gaidīšanas.
Divi gadi ar domu, ka kādu dienu viņš beidzot nokļūs DJ pults otrā pusē.
Un, kad iespēja beidzot parādījās, izrādījās, ka viņam vēl jāpierāda, ka viņš to ir pelnījis.
Taču viņš piekrita.
Pirmā uzstāšanās sākās pavisam ne tā, kā viņš bija cerējis.
Mohameds nervozēja.
Ļoti.
Un kādā brīdī mūzika pilnībā apstājās.
DJ tas ir apmēram tas pats, kas autovadītājam noslāpt krustojuma vidū.
Tikai šeit apkārt vēl ir cilvēki, kuri to visu redz.
Viena sieviete sāka izrādīt neapmierinātību.
Situācija ar katru brīdi kļuva sliktāka.
Tad priekšnieks viņam aptuveni pateica:
«Es tev dodu iespēju. Ja tu tagad visu sabojāsi, vairs nekad nerunā ar mani par DJ darbu. Visu mūžu būsi mehāniķis.»
Es varu iedomāties, kas tajā brīdī notiek cilvēka galvā.
Tu gadiem esi gaidījis šo mirkli.
Beidzot esi to sagaidījis.
Un jau pēc dažām minūtēm dzirdi, ka vari zaudēt visu.
Viņš varēja apjukt.
Varēja nodomāt, ka priekšniekam bija taisnība.
Varēja sev pateikt: «Laikam tas vienkārši nav domāts man.»
Taču Mohameds turpināja.
Un pamazām viss mainījās.
Mūzika atkal skanēja.
Cilvēki sāka dejot.
Spriedze pazuda.
Pirmā uzstāšanās, kas sākās gandrīz kā izgāšanās, beidzās pavisam citādi.
Tik labi, ka priekšnieks uzticēja Mohamedam galvenā DJ lomu visai sezonai.
Un tieši šī stāsta daļa man patīk visvairāk.
Ne jau tāpēc, ka cilvēks divus gadus gaidīja.
Un pat ne tāpēc, ka beigās viņš ieguva darbu, kuru vēlējās.
Bet gan tāpēc, ka vissvarīgākais brīdis pienāca nevis tad, kad viņam deva iespēju.
Tas pienāca dažas minūtes vēlāk.
Kad kaut kas nogāja greizi.
Jo iespējas saņemšana ir tikai puse no stāsta.
Otra puse sākas tad, kad iespēja jau ir tavās rokās.
Un te sākas interesantākais.
Mēs bieži sakām:
«Kaut man kāds dotu iespēju.»
Kaut kāds mani pamanītu.
Kaut kāds man noticētu.
Kaut tikai parādītos iespēja.
Bet kas notiks, ja tā patiešām parādīsies?
Ko tu darīsi, kad beidzot nonāksi tur, kur tik ilgi esi vēlējies nokļūt?
Vai būsi gatavs?
Vai arī nobīsies?
Un varbūt pirmā neveiksme patiesībā neko nenozīmē?
Varbūt iespēja reizēm neizskatās pēc skaistām durvīm, kas atveras tavā priekšā.
Varbūt tās ir durvis, kas atveras, tu ieej iekšā un jau pēc piecām minūtēm gribi doties atpakaļ.
Mohameds savu iespēju gaidīja aptuveni divus gadus.
Bet pēc tam viņam vajadzēja tikai dažas minūtes, lai saprastu, ka ar gaidīšanu vien nepietiek.
Vajadzēja arī palikt.
Vai tev ir bijis tā, ka ilgi gaidīji savu iespēju, bet, kad tā beidzot pienāca, viss nogāja pavisam ne pēc plāna?
